Sociālo tīklu detokss

27. maija rītā mans telefons izslīdēja no satvēriena un piezemējās rajonā starp degunu un pieri. Rīta Instagram čekošana ar miegainām acīm un vājiem pirkstiem jau kārtējo reizi bija mani uzveikusi. 

Sadusmojos pati uz sevi un nolēmu – no rītdienas uz mēnesi paārstēsim šo paradumu. Pirmdienas rītā tika izdzēstas telefona aplikācijas un favorītsaites interneta pārlūkā. 

Easy.
Ja vien pirksti nesniegtos ik pa laikam nočekot, vai nav atnācis kāds jauns paziņojums. Nodomāju pie sevis “tas tā tikai pirmajā dienā”.  Kļūdījos. 
Roka raustījās ik pa laikam un pat mēneša beigās gadījās, kad sastrēguma stundā sniedzos pēc neesošā Instagram, kā vietā jau neskaitāmo reizi pārskatīju iepriekšējos mēnešos uzņemtās bildes. Goda vārds, jūnija beigās es jau savu telefona saturu zināju no galvas.

Mēnesis pagāja, sociālo tīklu detokss beidzās un mans rezumē ir šāds:

  • Izrādās, ka stāvot rindā nav obligāti jāblenž telefonā. Pirmās reizes ir neveiklas, īsti nezini, kur skatīties un par ko domāt, bet ar laiku tas pāriet;
  • Bez Facebook 99% var iztikt. Vienīgais, ko man nācās nočekot bija LADC lapa, kur bija informācija par skolu un jaunumi, bet to pāris minūtēs izdarīju un gāju ārā;
  • Ja man nebūtu Messenger un Whatsapp es nebūtu izturējusi, jo cilvēkam vajag komunikāciju ar citiem, vajag bildes un ātro saziņu, jo vēlāk vienkārši reizēm ir par vēlu. Kleita ir nopirkta, pirmie vārdi pateikti un krīzes novērstas;
  • Garlaicībā rodas jauni laika nosišanas veidi, jo stāvot stundu sastrēgumā, klausoties franču radio, var sajukt prātā. Tāpēc – podkāsti uz mēnesi kļuva par manu must have;
  • Twitter aizmirsu apskatīties arī pēc izturētā mēneša. Tas profils tomēr kā albūms – pilns sentimenta un atmiņām, bet pa pusei noputējis un aizmirsts;
  • Instagram ir mans to-go-to un punkts.

Ieguvumi?

  • Iepriekšējā mēnesī bija klusāk, mierīgāk un tomēr arī daļēji garlaicīgāk.
  • Mēnesi mana motivācija iet skriet reāli strādāja, jo es neskatījos pēc iedvesmas internetā, tā vietā jau sēju šņores un devos ārā. 
  • Lielākoties mana koncentrēšanās tika veltīta tikai tam, ko tajā brīdī darīju. Nekāds multitasking, ja rakstīju, ja vingroju vai gatavoju ēst visa uzmanība bija vienam procesam, sajūtot nianses, nevis lielos vilcienos kopsummu.
  • Dienas šķita daudz garākas un lēnākas. Pēkšņi bija “liekais laiks”.
  • Pēc pāris dienām pazuda sajūta, ka vajag kaut ko ielikt un eksistēt kā “normālam cilvēkam”.

Beigu atziņa 

Ar restartu ir tāpat, kā ar gavēni, sākumā eiforija, tad uznāk besis un uz beigām ir vieglāk nekā Tu sākumā domāji, bet tik un tā ir prieks, ka tas ir galā.

P.S. Šodien pamodos ar telefonu sejā – viss atpakaļ vecajās sliedēs. 

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s