Saldais skrējiens

Francija maijā smaržo pēc īrisa konfektēm, ceptiem maršmeloviem un cukurvates. Gaiss ir tieši tik silts un biezs, ka skrienot šķiet ķermeni apņem neredzama kārtiņa apkārt peldošā parfīma. Ceriņi, rododendri, īrisi, lupīnas, rapši un daudzi, jo daudzi man nezināmi ziedi izmainījuši mazās ieliņas, māju pagalmus un ziemas nogurdināto kalna pakāji.

Kā lai paskrien, ja ar katru vēja plūsmu es atceros bērnības “Kis kis” končas? Tās miniatūrās, kuras nemanot varēja pat desmit apēst un pēc brītiņa, kad smaganas bija atbrīvotas no īrisa, uzkost vēl pāris. 

Kā var ziedi tā smaržot pēc karameles? Skrienot ieelpoju un atceros dienas, kad karotē virs plīts grauzdēju cukuru. Pirmās reizes nevarēju nociesties un apsvilināju mēli, bet ar laiku prasme auga, un pirms nogaršošanas karote tika atdzesēta aukstā ūdens glāzē. Vispār es nezinu, kurš mani bērnībā pieskatīja, jo neviena netraucēta to karoti pāris reizes arī pamatīgi apdedzināju. 

Runājot par bērnības kārumiem, kurš vēl gatavoja“Kis miš ar rozīnēm”? Mana recepte bija mainīga, bet lielākoties bāze tika veidota krūzē samīcot ērkšķogas, ķiršus, jāņogas un upenes. Pēc tam svinīgi tika pievienotas rozīnes. Nevis tādēļ, ka man viņas garšotu, bet gan tādēļ, ka “Kis miš ar rozīnēm” uztvēru burtiski.  Tā lūk jau bērnībā iemācījos, ka nezināšanai ir sava cena. Reizēm meistarojumam piemetu klāt kelogsus, un dīvainā kārtā, pat ar visām rozīnēm, garšoja labi. “Kis miš ar rozīnēm” neprot neizdoties, galvenokārt tādēļ, ka neviens nezin īsto recepti. 

Ir pārāk karsts, lai skrietu, nodomāju un uzmetu aci pulsometram. Mans vēlamais 130 ir uzlecis uz 193. Turpināt skriet tādā tempā būtu tikpat “prātīgi”, kā iedzert kādu enerģijas dzērienu maratonā. Nomainu skriešanu uz ātru iešanu, jo lēni skrienot man ķeras kājas. Go figure..

Saldas pasteļu krāsas pa labi un pa kreisi, gluži kā mammas debesmannā. Vienīgais bērnības saldais, ko es ar vieglu sirdi varēju atstāt neskartu. Manā tā brīža uztverē pienā nav nekas jāpeldina, ne dārzeņi piena zupās, ne saldais ēdiens. Vienīgais izņēmums bija šokolādes saldais bērnu dārzā. Vēl arvien ceru kādu dienu iemācīties, kā viņi dabūja tā virsmu tik spīdīgu kā želeja. Mamma vienmēr teica, ka bērnu dārzā taisot ar ūdeni, nevis kā viņa ar pienu (labākai garšai). Man nekad nebija saprotams, kādēļ mēs nevaram arī mājās taisīt ar ūdeni, kāpēc jāliek piens tur, kur viņam nav jābūt. Bet es zināju, ka ilgi protestējot nākamajā reizē dabūšu debesmannā vai vēl ļaunāk – rabarberu ķīseli ar pienu, tādēļ bija jāēd tāds, kāds nu viņš bija. Šogad pirmo reizi dzīvē izvārīju rabarberu ķīseli un uzzvanīju mammai, lai pateiktu, ka dīvainā kārtā sajutos vairāk pieaugusi kā pirms tam, jo ir sasniegts tas vecums, kad kārojas ķīseli. Tādu saldeni skābu ar kokosriekstu krēma putām. Debesmannā gan vēl arvien nav manā topā.

Par to visu domājot pārņem zināms prieks, ka nebija kā tagad – visu, ko iedomājies vari veikalā atrast. Pavisam agrā bērnībā saldumi bija TĀDI dārgumi, ka biežāk kā nopirkt mamma mājās pati meistaroja – vafeles, ķīseļus, bubertu, krēmus un gogeli mogeli. Konfektes spīdīgos papīrišos bija svētki! Vēl arvien atceros, kā māsai vienreiz brūtgāns (viņas apzīmējums, ne mans) uzdāvināja lielu maisu importa konfekšu. Viņa man parādīja, kur tās glabājas, ar domu, ka es varu pāris paņemt, kamēr viņa ir skolā. Liels bija māsas šoks mājās atrodot mazliet tusnīgāku mani un dārgumu glabātuvi pilnu ar papīrīšiem un melnajām lakricām. Gribētos teikt, ka tās es tālredzīgi pietaupīju viņai, bet godīgi sakot, nevienam bērnam negaršo lakrica bez krāsainās cukura glazūras. Vienīgais labums šajā situācijā bija fakts, ka māsai brūtgāns nevarēja būt, dāvanas no viņa arī nē, un vecākiem sūdzēties nevarēja, jo nevar apēst to, kas nevar būt. Bez tam manai aizstāvībai jāpiemin likumsakarīgs arguments, ka parādot mazam bērnam atvilkni ar konfektēm, jārēķinās, ka viņas tur vairs nebūs. Tas ir kā 2+2 = 4 .

Interesanti, kā reizēm skrienot piefiksēju kilometrus, laiku vai ātrumu, bet šoreiz tā vietā skaitītu saldas atmiņas. Pilnīgi gribētos piestāt vietējā bodītē un iekosties Karlsonā, ļaujot zaptei saplūst kopā ar plombīru un trauslo šokolādes glazūru. 

Paskrienu garām rozā vārtiņiem ar šiltīti De Castro. Tie man vienmēr asociējas ar Kubu. Diezin diktatori kādreiz arī pavada vasaras vakarus domājot par to, kā smaržo gaiss, garšo bērnības atmiņas un cik laimīgi mēs esam, jo varam to visu just?

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s