Vasaras naktis

Es atceros tās reibinošās vasaras naktis,
Kad zem zvaigžņotas debess smaržoja
Miljoniem pukstošu āboliņ’ dvēsles,
Un caur logiem lidoja cilvēku sapņi.

Mēs negulējām.
Vien dauzījāmies pa tumšajām ielām,
Bēgot no ziņkārīgiem acu skatiem
Un nerimstošiem čukstu viļņiem.

Man nebija bail no nezināmā,
Jo Tu raudzījies manī ar dirksteļu pilnām acīm
Un stāstīji visādas blēņas,
Liekot manos vaigos parādīties mazām bedrītēm.

Ritēja sekundes, minūtes, stundas,
Laiks pagāja nemanot.
Un tā mēs, rokās sadevušies, sēdējām,
Līdz uzausa rīts.

Mirklis beidzās,
Viens zīmīgs acu skats,
Un Tu aizgāji,
lai no jauna atgrieztos.