Vasaras naktis

Es atceros tās reibinošās vasaras naktis,
Kad zem zvaigžņotas debess smaržoja
Miljoniem pukstošu āboliņ’ dvēsles,
Un caur logiem lidoja cilvēku sapņi.

Mēs negulējām.
Vien dauzījāmies pa tumšajām ielām,
Bēgot no ziņkārīgiem acu skatiem
Un nerimstošiem čukstu viļņiem.

Man nebija bail no nezināmā,
Jo Tu raudzījies manī ar dirksteļu pilnām acīm
Un stāstīji visādas blēņas,
Liekot manos vaigos parādīties mazām bedrītēm.

Ritēja sekundes, minūtes, stundas,
Laiks pagāja nemanot.
Un tā mēs, rokās sadevušies, sēdējām,
Līdz uzausa rīts.

Mirklis beidzās,
Viens zīmīgs acu skats,
Un Tu aizgāji,
lai no jauna atgrieztos.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s