Mežs

Zeme smaržoja pēc rudens,
Pēc malkas un mitrām sūnām.
Pēc sēņošanas bērnībā
Kopā ar tēti.

Es kāpu kalnā
Nezinādama ceļu.
Viena pati,
Un tomēr kopā ar visiem.

Ieelpojot zemi, mežu un kalnu,
Pilnas plaušas pasaules brīvības.
Soli pa solim kāpu kalnā,
bet domās un sirdī vēl tālāk.

Kaut kas pasprāga vaļā
Un asaras bira kā pupas.
Visapkārt koki un zaļa migla,
bet domās man blakus nāci Tu.

Ar savu lielo grozu,
kas vienmēr bija pilnāks par manējo.
Ar smaidu, atrodot lielāko beku,
kamēr es tipināju no viena krūma uz otru, atrodot vien cūcenes un bērzlapes.

Tā ejot, es jutu, ka paliek viegli.
Tik viegli kā sēņojot,
kad melleņu zilajiem pirkstiem skrēju pretī saules zaķiem, meklēt Tevi un nākamos meža dārgumus.

Gaiss smaržoja pēc rudens,
Visapkārt zaļš uz zaļa.
Bez mellenēm, sauleszaķiem un sēnēm.
Bija tikai mežs, kalns
Un mēs manos atmiņu kāpumos.