Apmaldīties Kalnā – Check

Šodien devos kalnā.
Somā – ūdens, kola, 4 oreo cepumi un nektarīns.

“Esmu gatava. Neko daudz jau nevajag, galvenais, lai ir mūzika” nodomāju, ejot ārā no mājām.
Iepriekš nokāpām kādus 20% no ceļa – tos it kā atceros (pirmajās 10 min nokļūdījos un dabūju iet atpakaļ. Īsti tomēr nav laba atmiņa)

Kad “zināmie” 20% bija pievarēti, nodomāju, ka karte būtu bijusi taisni laikā, bet turpinu iet uz čuju, ņuhu un poņu, ka galvenais iet augšup.
Ātri vien saprotu, ka 100% neeju pareizi, bet atpakaļ iet arī negribas.

Turpinu kāpt pa aizaugušu mežu uz augšu, līdz mani nobiedē stirna, kas kādu 7 m attālumā izlec no krūmiem.
Stirnas it kā nav plēsīgas, bet te nav Latvija, un ko var zināt.. un ja reiz ir stirna, tad ir citi zvēri. Nespēju apturēt sevī jautājumu – vai te ir lāči? Nu kāpēc es neko neiegooglēju pirms kāpu?
Turpinu kāpt. Kādu laiku sirds vēl sitas, un caur prātu lēkā mizanscēna ar stirnu, lāci un mani kāpjam kokā.

Apšaubu savas spējas uzkāpt kokā jau pirmajās sekundēs – ir slapjš un es nemāku kāpt kokā.
Nolemju nākamreiz paņemt nūjas un karti. Vairs par to domāt nav vērts.
Pēc brīža uzduros ceļam.
Aleluja!

Dodos ar mierīgu sirdi tālāk. Pēc kāda pusotra km attopos pie zīmes, kas norāda uz ieiešanu blakus ciemata kalnu teritorijā.
Īsti nezinu, kur nošāvu greizi, bet eju atpakaļ līdz ceļa malā ieraugu ar sarkano krāsu iezīmētus kokus.
Sekoju tiem augšā mežā, jo sarkans nozīmē – trase, un diži labākas domas man nav.
Pēc 10 minūtēm sarkanais pazūd, skatos riņķī apkārt un redzu, ka tālumā aiz krūmiem tomēr turpinās. Pie sevis nodomāju “Galvenais atpakaļ ejot nenošaut greizi”, un dodos tālāk. (protams, ka nošāvu greizi)

Brikšņi un stāvais ceļš noteikti būtu piemēroti kalnu zābakiem, bet manām skriešanas botām nākas iespringt, lai neslīdētu un noturētu mani uz “takas”.
Sasniedzu vietu, kur mana abšaubāmā taka kļūst par biezokni un sarkanais nav redzams, tādēļ izlemju uz priekšu vairs neturpināt, bet uz augšu tikt gribas.
Kā filmās ielaužu kokam zaru, lai atrodu ceļu atpakaļ (šis starp citu vēlāk ļoti palīdzēja), un kāpju augšup pa stāvu krauju (brīžiem arī četrāpus).
Redzu, ka augšā starp kokiem spīd kaut kas gaišs, apsolos griezties riņķī, ja būs klinšu siena.
Jā, sasniedzu kādus 5m augstu sienu, un tomēr sāku pētīt iespējas tikt augšā, jo ir sajūta, ka esmu tuvu.

Siena ir stāva, bet ar plaisām un mazām iedobēm. Esmu pārsteigta, jo izrādās, ka mākslīgā klinšu siena ir diezgan līdzīga īstenībai. Vienmēr domāju, ka dabā jau nav tādi caurumi, kur ērti aizķerties, bet secinu, ka ir, tādēļ nolemju riskēt.
Esot pusē, pieploku sienai un paskatos uz aizmuguri, kur paveras skats ieleju.

Galvenais neskatīties uz leju, mērķi

s ir tikt augšā, pēc tam domāšu par tikšanu lejā.
Liekot rokas klinšu caurumos, vienīgais, ko ceru – lai tur nav čūskas, un lai manas slapjās botu zoles nepaslīd.

Volejbola trenere kādreiz teica, ka man tādi peļu vēderiņi roku muskuļu vietā. Izràdās, ka arī peļuki ir spēcīgi un ātri vien sevi uzvelku augšā.
Tikai tad secinu, ka tā nav virsotne – priekšā vēl augstāka siena.
“Nē, Ieva, pietiek. Brīnums, ka te tiki augšā, tagad sāc domāt par lejā kāpšanu.” Nodomāju un nedaudz vīlusies griežos riņķī.
Novērtēju augstumu – dimbā ir. Nedrīkst nevienu lieku soli izdarīt.
Trīcošu sirdi taustos pa klinti uz leju, pie sevis kā mantru atkārtojot “es to varu”.

Nezinu vai tas bija adrenalīns, vai esmu dzimusi klinšu kāpēja, bet bez stiprinājumiem to sienu pieveicu, nokļuvu līdz savam aizlaustajam zaram un smaidīga jau devos atpakaļ, līdz sapratu, ka esmu nogājusi no takas un esmu kaut kādā biezoknī.
Salīdzinot sajūtu, kad visapkārt ir meža biezoknis, nav takas un Tu nezini, kur īsti taka pazuda, klinšu siena liekas fufelis.
Pēkšņi atkal atceros stirnu un lāci. Viena opcija ir SoS poga manā Samsung Gear. Sliktākajā gadījumā spiedīšu, zinot, ka Džeina saņems SMS ar manām koordinātēm un gan jau kādu informēs. Tai pat brīdī iedomājos, cik apkaunojoši būtu, ja pakaļ lidotu helikopteris. Diez vai apdrošināšana to segtu.. nē, jātiek galā pašai.

“Vēl jau līdz tumsai tālu” nodomāju pie sevis pētot debesis. Liekot nākamo soli nejauši paslīdu un esmu garšļaukus.
Kādus pāris metrus šļūcu pa kalnu uz leju. Paldies mātei dabai, ka man ir dabīgs polsterējums, un īpaši nesasitos. Aizķeru koka stumbru un nobremzēju savu “freefall”. Sāku apsvērt savas tālākās iespējas.
Esmu 1168m augstumā, meža biezoknī, nezinot, uz kuru pusi “sperties”.

Mērķis – tikt lejā no kalna. Loģiski domājot, ejot uz leju uzskriešu virsū kādai takai.
Domāts, darīts.
Pēc brīža patiešām nonāku atpakaļ uz ceļa, pa kuru cilpoju augšup.
“Aleluja” otreiz.

Tāda sajūta, ka esmu šķērsojusi nezināmu robežu aiz kuras lācis vairs nevar būt.
Nonāku pie krustojuma, kur, acīmredzot, jau sākumā nogriezos uz nepareizo pusi.
Nākamreiz iešu pa kreisi un līdz virsotnei. (liels bija mans sarūgtinājums, ka manis meklētais skatu punkts atradās tikai 30m augstāk par manu klinšu sienu!!!)
Atpakaļ ejot satieku vairākus haikotājus (kur tieši viņi bija tad, kad es te maldījos?), apmaināmies ar “Bonjour” un smaidiem.
“Viņiem nav ne mazākā nojausma, ko es tikko piedzīvoju,” nodomāju pie sevis sajūtoties diezgan lepna.
Otra doma, protams, bija “Nez vai bikses uz dibena nav netīras?”

Līdz mājām vēl tālu, bet nu jau optimistiskāk dodos uz leju, līdz ieraugu zināmu taku. “Nē, mammai ar māsu neteikšu, viņas man galvu noraus,” nodomāju un zvanu Džeinai, kura vēl nesen kāpa Tatros. Izrādās arī viņa gribēja galvu noraut, bet beigās vienojāmies, ka turpmāk tajā sienā nekāpšu un vispār pieturēšos pie takām.
Kā franči saka – *C’est la vie ! Līdz nākamajiem piedzīvojumiem.

*tāda ir dzīve

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s