Monologs par sērām un interneta komentāriem

Es zinu, kas ir sēras. Pāris gadus atpakaļ arī es saņēmu ziņu par sava tēta nāvi. Es esmu redzējusi un izjutusi visas nāves klātesamības emocijas – noliegumu, nesaprašanu, tukšumu, apātiju, dusmas, skumjas un tik dziļas sāpes, ka šķiet Tevi kāds no iekšas uz pusēm plēš. Redzēju gan citos, gan sevī, bet ne vienmēr vienā un tajā pašā laikā. Reizēm mēs aizmirstam, ka cilvēki notikumus pārdzīvo atšķirīgi. Viens kliedz, otrs stāv un klusē, trešais raud Tavā acu priekšā līdz bezspēkā saļimst.

Mūsu valstī jau ceturto dienu ir sēras. Neapšaubāmi, ir notikusi liela traģēdija. Un es izsaku līdzjūtību visiem, kuri zaudēja savus tuvos un mīļos. Visvairāk žēl ir bērnu, kuriem vairs nebūs iespēja samīļot savus vecākus, vai pajautāt viņiem padomu. Man ir 23 gadi, jūtos pieaugusi, bet es tik un tā reizēm ļoti asi jūtu, ka man būtu noderējis kāds atbalsta vārds vai tēta joks pie vakariņu galda. Ir sāpīgi iedomāties, kā jūtas šie mazie bērni, kuru pasaule pēkšņi tika sagriezta ar kājām gaisā. Ir sāpīgi, lai gan nepazīstu nevienu no šīm ģimenēm.

Tāpat kā liela daļa no jums, arī es nespēju palikt vienaldzīga un pēdējās dienās aktīvi sekoju līdzi informācijai internetā. Sociālie mediji pludo ar iespējamām versijām, bildēm, komentāriem, stāstiem un viedokļiem. To visu lasot, es izjutu ne tikai skumjas, bet arī cieņu pret ikvienu autoru, kurš uzdrīkstas neklusēt un nebāzt galvu smiltīs. Paldies par to.

Mani pārņem nelabums ikreiz, kad es izlasu komentāru, kur kāds publiski čīkst par to, kā neprofesionāļi internetā izsaka savas versijas par Maximu. Cik viņam ir grūti lasīt to visu, cik liekulīga ir savas nostājas paušana ar lentītēm, svecītēm un profila bilžu maiņu. Būšu tieša – tādi cilvēki kā Tu, ir apkaunojums sabiedrībai. Tavs komentārs ir pretīgs līdz sīkākajai detaļai. Pārmest cilvēkiem, ka viņiem nav vienalga, ka viņiem sāp, un viņi nevēlas klusēt, atļaujot tam visam kaut kur nozust, ir ne tikai zemiski, bet arī absolūti degradējoši. Es ceru, ka Tu kādu dienu pamodīsies, ieskatīsies spogulī, un apjautīsi, ka cilvēks bez cilvēcības ir vien pūstošs gaļas gabals. Cilvēks, kas sēž ar noliektu galviņu, nerunā pretī, un dara visu, ko viņam saka, ir iemesls tādām nelaimēm, kā šī.

Es no visas sirds ceru, ka vainīgie tiks saukti pie atbildības, ka ikviens no mums apsēdīsies un padomās par to, kāds viņš ir, ko viņš dara, un ko atstāj aiz sevis. Un es lūdzu, neļaujieties vienaldzībai vienam pret otru, atrodiet kripatiņu cilvēcības sevī, un turieties pie tā, kā sava pēdējā salmiņa.

Un visbeidzot – paldies visiem glābējiem un glābšanas darbos iesaistītajām personām, ka likāt citus cilvēkus pirmajā vietā, un riskējāt viņus glābjot.