Bez taureņiem un rozā saulesbrillēm

Es nedomāju ne par pagātni, ne par nākotni, man ir tikai šodiena. Es dzīvoju līdz rītdienas brokastīm. *

Es kādreiz negulēju naktis, un noliku telefonu pie spilvena, lai nepalaistu garām nevienu zvanu vai īsziņu, jo nespēju aizmigt bez tā „saldus sapņus..” un citiem atgādinājumiem, ka viņš par mani domā. Tāpat kā es par viņu.

Laimīgi tie, kas to ir kādreiz izjutuši vai jūt vēl arvien. To patīkami vieglo sajūtu, ko dod šis iemīlēšanās un absolūtas idealizācijas posms. Tajā brīdī visa pasaule šķiet daudz, daudz skaistāka un interesantāka, par jebkāda miega devu. Tas ir līdzīgi kā bērnībā, kad nespēju aizmigt pirms Ziemassvētkiem un dzimšanas dienām, jo zināju, ka no rīta būs svētki, tādēļ pēc iespējas ātrāk gribēju izgulēties un pamosties, bet jo vairāk par to domāju, jo emocijas sakairinājās un iemigt bija neiespējami..

Ne vienmēr mums izdodas šo sajūtu noturēt, bieži ilūzija par cilvēku, ko vēlamies redzēt sev blakām atduras pret realitāti un mēs katrs aizejam savu ceļu. Reizēm tas notiek tik pat dabiski un vienkārši kā pats „ieskatīšanās” process, bet reizēm sāp un ir žēl. Un pēc miljons saldsērīgo dziesmu klausīšanās, sapņošanas par nejaušu atkal redzēšanos un vēlmes pierādīt, ka viņš ir pieļāvis lielu kļūdu, reizēm pēc kļūdaina „turpināsim būt draugi” posma, Tu pēkšņi nejūti pret šo cilvēku neko. Un reizēm tas ir pat biedējošāk nekā just mīlestību, iekāri vai skumjas, jo Tu nejūti .

Tagad ieraugot viņa zvanus es reizēm uzlieku klusumu, jo nevēlos dzirdēt ne viņa balsi, ne to, kas viņam sakāms. Nevis tādēļ, ka tas izraisītu skumjas, bet gan tādēļ, ka es esmu izaugusi no tā posma un man viņš ir kļuvis emocionāli svešs. Tas ir kā atbildēt uz telemārketinga zvaniem – Tev šo cilvēku .ir žēl, jo Tu apzinies, ka viņa zvans jau no tā brīža, kad Tu saprati, ar ko Tu runā, ir nolemts neveiksmei.

Ir tik daudz dziesmu par nelaimīgu mīlestību, bet, manuprāt, tas posms, kad Tu nevienā neesi iemīlējies un vairs nekavējies pagātnes emocijās, ir daudz biedējošāks, par salauztu sirdi. Tas ir brīdis starp pagātnes sāpēm un pārlaimīgās atklāsmes, ka dzīve ir skaista un šis viens posms nemetīs ēnu uz visu turpmāko dzīvi. Tas Tas ir brīdis, kad Tu uzdod sev jautājumu, vai Tu vēl kādreiz spēsi iemīlēties un sajūsmināties par kādu.

Savā dzīvē esmu raudājusi un pārdzīvojusi tikai divu cilvēku dēļ. Attiecības ar viņiem bija pilnīgi pretpoli, bet tagad es zinu, ka attiecības bez kaisles ir tik pat ļoti nolemtas kraham, kā attiecības bez mīlestības. Jā, tagad manā dzīvē ir tas biedējošais neziņas posms, kad visa pagātnes bagāža ir izmesta un es sāku no jauna saprast sevi un savas vēlmes. Laiks, ko pavadu, veltot sevi darbam un savai izaugsmei, dod man pārliecību un cerību, ka satikšu to cilvēku, kurā es spēšu rast šo abu elementu kopumu.

Pirmo reizi dzīvē esmu atmetusi vēlmi nepārtraukti kontrolēt situācijas un būt tai, kurai vienmēr ir taisnība. To pēdējo es apguvu skatoties filmu „Celeste and Jesse Forever”, kur galvenā aktrise nespēj sākt jaunas attiecības, jo visu laiku mēģina pierādīt sev, ka viņai ir taisnība, un ka viņas bijušais vīrs patiešām nesaprot, ko dara, uzsākdams kopdzīvi ar savu jauno draudzeni. Filmas laikā viens no viņas pielūdzējiem viņai jautā: „Tev ir jāizdomā, vai tu vēlies pierādīt, ka Tev ir taisnība, vai Tu vēlies būt laimīga?„

Un lai gan šis posms ir mazliet biedējošs, tam piemīt patīkams vieglums.

Nestiep savu bagāžu sev līdzi. Reiz izsāpētai mīlestībai nekad vairs nebūs tas taureņu vieglums, ja vien Tu nespēsi palaist visu vaļā un doties tālāk.

Bez tam: tie, kuriem lemts būt kopā, vienmēr atradīs ceļu viens pie otra.

Image