par navarotiem un čančel bļitkām

Iet cilvēciņš pa ielu viss vienos lielos vārdos ietērpies. Un tikai Tev pašam jāizlemj – smieties vai raudāt, ka neesi tāds pats.

Es nezinu, kā ir atvērt maku, un nesaprast, ko lai ar to piķi iesāk. Es neticu, ka ir tādi cilvēki, kuri domā, ka viņiem naudas būtu par daudz. Ir tādi, kuri uzskata, ka citiem naudas ir par daudz, bet tas jau ir cits stāsts. Vairāk naudas rada vairāk vajadzību un vēlmi viņu tērēt.

Un tomēr, es zinu, lai arī cik labu naudu Tu saņemtu, ja Tev nepaliek laika sev, ģimenei un draugiem, tad tas nav tā vērts. Mēs atliekam „dzīvošanu”, jo savos prātos ceļam un pieņemam iedomātus uzstādījumus, ko mums vajag, lai justos laimīgi. Jauns telefons, iPads, mašīna, dzīvoklis. Un Tu skrien kā vāvere ritenī, lai visu to nopirktu – celies no rīta, brauc uz darbu un domā pie sevis, kad es pēdējo reizi satiku savus draugus, kad es pēdējo reizi gulēju līdz vienpadsmitiem rītā, kad es negāju gulēt ar domām par darbu.

Kāds tam visam ir mērķis? Vakardien uzgāju ļoti precīzu teicienu „Mēs pērkam lietas, kuras mums nevajag. Par naudu, kuras mums nav, lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem, kuri mums nepatīk”. Laime ir būt cilvēkam, kurš mīl sevi tādu, kāds viņš ir, kurš saprot, ka pūlī izceļas nevis copy-paste personības un stili, bet gan tās, uz kurām Tu paskatoties saproti, ka neatkarīgi no tā, kas viņam mugurā, cilvēks ir atradis savu es un neko netēlo. Drēbēm un visiem pārējiem navarotiem ir jāizceļ cilvēka personība, nevis tā jāaizēno. Darbam un naudai ir jādod iespēja dzīvot un baudīt dzīvi, nevis skriet pakaļ kādiem šabloniem. Mīlot tikai lietas var kļūt par lietu.

Iet cilvēciņš pa ielu viss vienos lielos vārdos ietērpies. Un tikai Tev pašam jāizlemj – smieties vai raudāt, ka neesi tāds pats.